Š?s Dienas Ac?m

Šodien, 10. aprīlī, Francijā norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Tā kā Francijas piektā republika ir prezidentāli parlamentāra valsts, vēlēšanu iznākums ir ļoti svarīgs turpmākajām Parīzes politiskajam kursam. Šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu agresiju pret Ukrainu un vienotai Eiropas pozīcijai šai sakarā ir milzīga nozīme, radikālām izmaiņām Elizejas pilī var būt ļoti bīstamas sekas.  Pirms nepilniem sešiem gadiem apmeklēju Franciju, kur iztaujāju vairākus ārpolitikas ekspertus par franču politiku attieksmē pret Krieviju, Ukrainu un citām mums tuvākā reģiona valstīm. Daudzi no mūsu sarunu aspektiem tikai vēl spilgtāk iezīmējas pašreizējā kara kontekstā.  Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieci, Padomju Savienības vēstures eksperti Fransuāzu Tomu. Fragments no sarunas ar savulaik Krievijā dzimušo vēsturnieci un politoloģi, Krievijas ārpolitikas eksperti Gaļinu Akermani.

Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību. Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures.  1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš. 1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievi

Jau vairākus gadus Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē aptauju, kuras rezultātā tiek noskaidrots gada vēsturnieks. Un šogad 2021. gada gada vēsturniece ir Ineta Lipša, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece.  Tavu vēsturnieces darbību es pamanīju jau visai sen, kad īsti pats vēl arī Latvijas Radio nenodarbojos ar vēstures tematiku. Tā bija tava pirmā grāmata. Manuprāt, no tavas paaudzes vēsturniekiem tev vienai no pirmajām parādījās tāda diezgan apjomīga monogrāfija un diezgan efektīga, ar mākslinieka Poikāna vāka noformējumu, un saucās "Rīga bohēmas varā". Šķiet, Ineta Lipša visu mūžu ir pētījusi diezgan konsekventi vienu tematiku, kas ir intīmo attiecību, ar to saistīto sociālo parādību, pamatā sadzīves problemātika, tāda cilvēka dimensijas izpēte.  

25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai. No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto f

Raidījuma ievadaā skan ārija "Ir mana Atlantīda nogrimusi" no Artūra Maskata operas "Valentīna"  titullomas atveidotājas solistes Ingas Kalna sniegumā. Dzejnieces Liānas Langas veidotā operas libreta pamatā ir kino un teātra zinātnieces, holokaustā izdzīvojušās Latvijas ebrejietes Valentīnas Freimanes liktenis, kas arī atspoguļots viņas autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!" 18. februārī atzīmējām simto gadskārtu kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Piedāvāju jūsu uzmanībai pirms 10 gadiem tapušu un līdz šim nepubliskotus sarunu ar šo 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūrā leģendāro personību. Šodien izskan trešā daļa no mūsu sarunas, kuras iepriekšējās daļas varējāt klausīties raidījumā Šīs dienas acīm 20. februārī un 6. martā.

Raidījuma ievadā skan fragments no 2014. gadā tapušās Artūra Maskata operas "Valentīna" ar Liānas Langas libretu. Operas pamatā ir teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes liktenis Otrā pasaules kara laikā, kad holokaustā gāja bojā lielum lielais vairums pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Valentīna Freimane bija vienā no tiem nedaudzajiem, kuriem izdevās paslēpties un pārdzīvot šo baiso iznīcības laiku. To visu viņa aprakstījusi savā autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!". Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā.  18. februārī apritēja simts gadi, kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Šai sakarā uzmeklēju savā arhīvā 2012. gadā tapušu sarunu ar Valentīnu Freimani, kuru ierakstīju, viesojoties pie viņas Berlīnē. Tolaik šī saruna tā arī nenonāca līdz ēteram, pirmkārt, tāpēc, ka Freimanes kundze to neuzskatīja par pietiekami saturiski nostrādātu. Šodien ar laika distanci tas, protams, šķiet pārspīlēti kritisks vērt

Ir ceturtā diena, kopš Ukraina varonīgi aizstāvas pret Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu. Tas ir jauns posms militārajā agresijā, kuru Krievija īsteno pret savu mazāko kaimiņvalsti jau kopš 2014.gada. Tās mērķis ir paturēt Ukrainu Kremļa varas orbītā, neļaut tai attīstīties kā demokrātiskai, tiesiskai, eiropeiskai sabiedrībai. Pašreizējais iebrukums ar visplašāko modernās kara tehnikas izmantošanu, nepārprotami tiecas iznīcināt Ukrainas neatkarīgo valstiskumu, ja ne de iure, tad de facto. To pavada dezinformācijas un propagandas kampaņa, kurā nozīmīga vieta ir arī sagrozītam, selektīvam vēstures traktējumam. Viens no galvenajiem šo izdomājumu un aplamību avotiem ir arī mūslaiku slavenākais amatiervēsturnieks - pats Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Arī tieši pirms pašreizējā iebrukuma sākuma, kad Krievija atzina tā saukto Donbasa tautas republiku neatkarību, Krievijas līderis nāca klajā ar vēstījumiem, kuros faktiski noliedza Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un ukraiņu nācijas, kā arī citu bijuš

"Paveroties atpakaļ savā mūžā, varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves. Citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet, kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists." Tā savas autobiogrāfiskās grāmatas "Ardievu, Atlantīda!" priekšvārdā saka teātra un kino zinātniece, holokaustā izdzīvojusī Latvijas ebrejiete Valentīna Freimane.  18. februārī pagāja simts gadi, kopš dzimusi šī Latvijas kultūrai ļoti nozīmīgā un neordinārā personība. Man bija tā laime pazīt Valentīnu kopš agras bērnības, ciktāl viņa bija manu vecāku tuva draudzene un kolēģe. Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā. Savukārt 2012. gadā, uzturoties Berlīnē, kas bija Valentīnas dzīvesvieta mūža nogalē, ierakstīju sarunu. Toreiz šis ieraksts dažādu iemeslu dēļ nenonāca līdz Latvijas Radio ēteram. Tagad piedāvāju to jūsu uzmanībai.

6. februārī Lielbritānijas karaliene Elizabete II atzīmēja tā saukto platīna jubileju, proti, 70 gadus kopš atrašanās britu tronī. Par viņu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu. Karalienei Elizabetei jubilejas, dažādu dārgu metālu un akmeņu vārdos sauktas, sākot no sudraba, kas ir 25 gadi, ir bijušas vairākas. Tagad platīna - 70 gadi. Līdz ar to Elizabete ir šobrīd vēsturē visilgāk valdījusi britu kronētā persona. Viņai pāris gadu pietrūkst, lai viņa kļūtu par vispār visilgāk valdījušo monarhu pasaules vēsturē. Pāris gadus vēl Luijs XIV viņai ir priekšā. Mēs runājam faktiski par tādiem laikmetiem, kas vēsturiski saistās ar kronētām personām. Jā, tiek runāts par Viktorijas laikmetu un tiek runāts arī par Elizabetes I laikmetu 16. gadsimtā. Tiesa, diezin vai mēs runāsim tā vēsturē par Elizabetes II laikmetu. Protams, viņas valdīšanas laiks, bet šis laiks ir bijis ļoti raibs. Mēs nevaram runāt par Elizabetes II laikmetu, tā kā mēs runājam par Viktorijas laikmetu, kad šim laikmet

Janvāra otrajā pusē Latvijā viesojās tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē Dondups Vangčens. Viņš bija ieradies, lai tiktos ar politiķiem, sabiedriskajiem aktīvistiem un presi, lai atgādinātu par Tibetas situāciju laikā, kad olimpiādes sakarā pasauli jau atkal pārskan Pekinas valdības izskaistinātais propagandas vēstījums.  Pirms dažām dienām Pekinā tika atklātas 24. ziemas olimpiskās spēles. Līdz ar to Ķīnas galvaspilsēta ir kļuvusi par pirmo pilsētu vēsturē, kur notikusi kā vasaras, tā ziemas olimpiāde. Jāatgādina, ka 29. vasaras olimpiādi Pekina uzņēma 2008. gadā. Taču kā toreiz, tā vēl jo vairāk tagad, cauri visus vienojošās, godīgās un mierpilnās sporta sacensības fanfarām izskan Ķīnas oficiālajai varai netīkami atgādinājumi par to, ka olimpiskās spēles uzņem valsts, kurā valda represīvs, totalitārs režīms, stingra cenzūra un jebkādu publisku izpausmju kontrole. Etniskās un reliģiskās minoritātes piedzīvo asimilāciju un varmācīgu unifikāciju. Ķīna, kaut kļuvusi par globālu ekonomisko lielvaru, joprojām vi

5. februārī pasaulē nācis Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks Zigfrīds Anna Meierovics (1887. - 1925.). Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par vairākiem pasaules vēsturē nozīmīgiem notikumiem, kuriem šogad aprit simtā gadskārta. Pirmkārt, 1922. gadā pēc gadsimtiem britu pakļautībā savu neatkarīgo eksistenci sāka Īrijas valsts. Sākotnēji gan nekā republika, bet kā brīvvalsts jeb britu kroņa domīnija. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore Lilita Zemīte. Vēl viena iezīmīga simtgadei aprit 1922. gada oktobra notikumiem Itālijā, kad toreizējās fašistu partijas locekļu sarīkotais tā sauktais maršs uz Romu pārliecināja Itālijas valdošās aprindas un karali aicināt par valdības vadītāju fašistu līderi Benito Musolīni. Tas bija sākums fašistiskā režīma tapšanai Itālijā, kas noslēdzās ar Itālijas iesaistīšanos un sakāvi Otrajā pasaules karā. Stāsta vēstkurnieks, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis. Trešais zīmīgais datums, par kuru atgādinām, ir 1922. gada 30. decembris, kad ar attiecīga līguma pa

Pagājušā gada otrajā pusē apritēja Latvijas vēsturē nozīmīga gadskārta, proti, 1721. gada 10. septembrī Nīstates pilsētiņā Somijas rietumos tika parakstīts miera līgums starp toreizējo Zviedrijas karalisti un Krievijas cara valsti. Līdz ar to noslēdzās Lielais ziemeļu karš. Zviedrijā tajā bija cīnījusies pret koalīciju, kurā ietilpa Krievija, Dānija, Polijas - Lietuvas valsts, Saksijas kūrfirsiste un zaudējusi. No līguma galvenā ieguvēja izrādījās Krievija, jo līdz ar Nīstates līgumu Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā, kur palika līdz pat tās sabrukumam 200 gadus vēlāk. Cars Pēteris I, kurš tieši šajā gadā sāka sevi dēvēt par imperatoru, bija īstenojis savu ambiciozo plānu un viņa paša vārdiem runājot, "izcirtis Krievijai logu uz Eiropu". Par Lielo ziemeļu karu un tā nozīmi Latvijas liktenī stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un Latvijas kara muzeja ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

Jaunā gada ieskaņā atskats uz dažiem pagājušā gada izskanējušajiem raidījumiem, kuros apaļu gadskārtu sakarā pieskārāmies pagātnes notikumiem, kas nozīmīgi ietekmējuši civilizācijas attīstības gaitu un turpina tā vai citādi ietekmēt mūsu dzīvi joprojām. Vispirms pārcelsimies divas ar pusi tūkstošgades senā pagātnē, proti, uz 479. gadu pirms mūsu ēras, kad kaujā pie Platejām mūsdienu Grieķijas dienvidu daļā apvienotie grieķu pilsētvalstu spēki sakāva milzīgās Persijas impērijas armiju. Līdz ar to faktiski izbeigdami ahaimenīdu Persijas mēģinājumus pakļaut sev antīko Grieķiju. Ppar šīs cīņas vēsturisko nozīmi - vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans. Vēl viens nozīmīgs process Eiropā risinājās pirms 500 gadiem - 1521. gada aprīlī Vormsas pilsētā pulcējušās Svētās Romas impērijas valsts sapulces jeb Reihstāga priekšā stājās teologs Mārtiņš Luters, kurš jau vairākus gadus atradās konflikta situācijā ar Romas katoļu baznīcu. Šis bija galīgais pagrieziena punkts, kur šķīrās Lutera un katoļu b

2022. gada pirmajā raidījumā Šīs dienas acīm tomēr vairāk atskatīsimies uz to, kas ir noticis pagājušā gadā. Un varbūt arī ilgākā laika posmā. Raidījuma viesis Latvijas Republikas Valsts prezidents Egils Levits. Vispirms aicinot palūkoties uz to, kā mūsu sabiedrība izskatās šo pēdējo pāris gadu pārbaudījumu rezultātā, jo korona vīrusa infekcija atklāj katra cilvēka veselībā tās problēmas, tos vājos punktus un lielā mērā visa tā situācija atklāja arī sabiedrības problēmas. Ja mēs skatāmies uz Latvijas valsts sistēmu, kuri būtu tie neveselie  punkti, kurus ir uzrādījusi pandēmijas situācija?

Šogad aprit 105. gadskārta Ziemassvētku kaujām, nozīmīgākajai epizodei Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulku cīņās. Pavisam Krievijas armijas uzbrukumā, vācu pozīcijām Tīreļpurvā 1916. gada decembrī piedalījās apmēram 40000 karavīru, ar lieliem zaudējumiem gūstot zināmus taktiskus panākumus. Tā bija vienīgā kaujas operācija Pirmajā pasaules karā, kurā bija iesaistītas abas latviešu strēlnieku brigādes, kopā vairāk nekā 12000 latviešu karavīru. Par toreizējās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem stāsta vēsturniece, Latvijas Kara muzeja Ekspozīciju un izstāžu nodaļas vadītāja Ilze Krīgere. Par Ziemassvētku kauju raksturu un apstākļiem, kā arī šo kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku vēlāko noskaņojumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja filiāles Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Par Ziemassvētku kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku noskaņojumu, tai skaitā uz viņu nosliekšanos par labu radikālajiem sociāldemokrātiem lieliniekiem pēc 1917. g

13. decembrī Polija atzīmēs 40. gadskārtu kopš 1981. gadā toreizējās Polijas Tautas Republikas komunistiskā vadība ieviesa valstī karastāvokli, tā uzsākot kursu uz neatkarīgās arodkustības "Solidaritāte" izvērstās pretestības brutālu apspiešanu.  13. decembris ir karastāvokļa laika upuru piemiņas diena. Tiek lēsts, ka laikā no 1981. gada 13. decembra līdz 1983. gada 22. jūlijam, kad karastāvokli atcēla, dzīvību zaudējis vismaz 91 cilvēks. Taču tiek minēti arī par vairākiem desmitiem lielāki skaitļi. Viņi tika nogalināti, armijai un speciālo uzdevumu milicijas spēkiem izklīdinot mītiņus un demonstrācijas, pie tam reizumis laižot darbā arī kaujas ieročus. Vairākus cilvēkus noslepkavoja režīma drošības dienesti. Simti tika ievainoti, 1000 uz ilgāku vai īsāku laiku ieslodzīti cietumos. Tā padomju satelītvalsts totalitārais režīms mēģināja tikt galā ar "Solidaritāti", nepieredzēti plašu darbaļaužu kustību, kura centās no apakšas mainīt Polijas sabiedrību.  Par šo kustību, tās cīņu un nozīmi tobrīd jau krietni de

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā.  Tobrīd pasaudzēti tika tikai daži tūkstoši darbaspējīgāko vīriešu, visus citus - sievietes, bērnus un vecākus ļaudis - nacistu okupācijas režīms lēma šausminošai nāvei. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, lielākā daļa no tiem, kam nebija izdevies, sākoties padomju-vācu karam, izkļūt no Latvijas līdz bēgošo Sarkano armiju, vai nebija turp deportēti pirmajā staļiniskās okupācijas gadā. Pavisam Otrā pasaules kara laikā Latvijā gāja bojā apmēram 73000 ebreju tautības Latvijas pilsoņu.  Tāpat uz Latviju kara laikā tika pārvesti, kā lēš, aptuveni 22000 ebreju no Vācijas, Austrijas, Čehijas un Ungārijas, no kuriem lielākā daļa arī šeit gāja bojā.. Izglābties izdevās vien dažiem simtiem holokaustam pakļauto, lielāko tiesu tas

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, kopējam viņu upuru skaitam Otrā pasaules kara laikā sasniedzot apmēram 73000. Izglābties izdevās vien nedaudziem, un lielāko tiesu tas bija iespējams, pateicoties tiem drosmīgajiem Latvijas ļaudīm, kuri uzņēmās risku glābt savus ebreju tautības līdzpilsoņus. Pazīstamākais no šiem glābējiem ir rīdzinieks Žanis Lipke, kurš kopā ar ģimeni un paziņu loku paglāba 55 ebreju dzīvības, taču bez viņa bija vēl vairāki simti citu glābēju, kuriem tāpat izdevās izglābt vienu vai vairākus nāves draudiem pakļautos. Par to, kā notika šī glābšana, kā rīkojās un ar ko riskēja ebreju glābēji, saruna ar muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktori Lolitu Tomsoni un muzeja pētniece un pedagoģi Maiju Meieri-Ošu. S

2021. gada nogalē aprit 80. gadskārta baisākajām slaktiņam Latvijas pēdējo gadsimtu vēsturē. Apmēram 25000 Latvijas ebreju iznīcināšanai divās masu slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. To veica nacistu okupācijas vara. Holokausta tēmai Latvijā raidījums ŠĪs dienas acīm esmu pievērsies vairākkārt, šoreiz šo sarunu fragmenti.