Kultras Rondo

Jāzepa Grosvalda dzīve bijusi kā krāšņs ceļojums, taču šoreiz par konkrētiem ģeogrāfiskiem ceļojumiem. Par nozīmīgiem uzskatāms gan brauciens uz Venēciju, gan Spānijas ceļojums, gan Pirmā pasaules kara laikā karagājiens uz Austrumzemēm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Jāzepa Grosvalda izstādes kuratore Ieva Kalnača un izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre iezīmē ceļojumu ģeogrāfiju, iespaidus un kā ceļojumi atspoguļojušies Jāzepa Grosvalda  mākslā. Jāzepa Grosvalda ceļojumi iesākas bērnībā kopā ar ģimeni, vēlāk divatā ar brāli Oļģerdu, Jāzeps ceļojis arī viens pats. Apceļota Eiropa, arī Skandināvija, vēlāk iepazītas Austrumzemes, arī senās Persijas teritorija. Jāzepam galvenais ceļojumos bija fiksēt iespaidus, pārliecināta Grosvalda izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre. Kā vienu no būtiskiem ceļojumiem Jāzepa Grosvalda dzīvē Ieva Kalnača  min braucienu uz Venēciju, tur pavadīts vairāk nekā mēnesis. Pirmā pasaules kara beigu posmā Jāzeps Grosvalds tika komandēts uz Rietu

Latvijas Arhitektu savienība savā simtgades gadā gatavojas organizācijas kongresam februārī? 1924. gada februārī dibinātās organizācijas mērķis – veicināt arhitektūras uzplaukumu Latvijā. Kas mainījies šajos simt gados, kāds ir Arhitektu savienības skats nākotnē un vai jaunajiem arhitektiem tā ir vajadzīga? Kultūras rondo izvtiekamies ar Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētāju Lindu Leitāni, savienības prezidentu Juri Pogu un RISEBA arhitektūras fakultātes dekānu Rūdolfu Daini Šmitu. Atzīmējot Latvijā vienīgās profesionālās arhitektu organizācijas simtgadi 2024. gadā, norisināsies dažādi Latvijas Arhitektu savienībai veltīti pasākumi, tostarp XXIII kongress. Simtgades jubileja būs iemesls novērtēt biedrības kultūrvēsturisko nozīmi, arhitektu pašorganizēšanās ietekmi uz arhitektūras politiku, kā arī organizācijas darbu ar sabiedrību. Latvijas pirmā arhitektu profesionālā organizācija „Architektenverein zu Riga” tika nodibināta 1889. gadā Rīgā. Pirms Pirmā pasaules kara tajā bija 96 biedri, arī va

Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa. Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist. Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu. Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls? „Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Š

Ciklā „Kino profesionālis - darbs aiz kadra”  šodien par grima mākslinieka profesiju un darbu filmēšanas laukumā. Maija Gundare šajā profesijā ir jau krietnu laiku un uzsver, ka „vienmēr jāmācās,  vienmēr ir kaut kas jauns”. Jau no agras bērnības zinājusi, ka vēlas būt grima māksliniece. „Lielā Kristapa” balvai kategorijā labākais grima mākslinieks izvirzīta sešas reizes un trīs reizes balvu saņēmusi. Grima māksliniece Maija Gundare ir arī starp balvas „Lielais Kristaps 2023”  nominantiem, šoreiz par darbu seriālā „Padomju džinsi”.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.  „Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā. Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas. „Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sa

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Māris Āboliņš kino industrijā ir kopš 2007.gada, strādājis pie vairāk nekā 50 - 60 filmām un seriāliem. Viņa panākumus un izaugsmi profesijā iespējams  raksturot ar diviem vārdiem - uzņēmība un čaklums. Pats sevi dēvē par datorgrafikas veterānu. Māra iecienītākais kino žanrs  ir vēsturiskās filmas.

Lielais balvu pasniegšanas laiks sāksies šomēnes, februārī, bet janvāris ir allaž bijis dažādu kultūras balvu pieteikumu mēnesis, kurā tiek paziņoti balvu pretendenti. Kultūras rondo „Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem pārrunājam būtiskākos notikumus gada pirmajā mēnesī un analizēsim situāciju kultūras telpā. Viesos Nora Rieksta, Jānis Lācis un Kristīne Simsone. Vienu balvu gan pasniedz janvārī - Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu  mākslas kritikā saņēma Ivars Šteinbergs. Šajā mēnesī uzzinājām Lielās mūzikas balvas nominantus. Noslēdzies Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā “Kilograms kultūras 2023” fināla balsojums. Apbalvojuma ieguvējus izziņos svinīgā ceremonijā 16. februāra vakarā. Šovakar, 1. februārī, notiek Latvijas Kinematogrāfistu savienības nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” atklāšana un sākas filmu programma, kas vainagosies ar apbalvošanas ceremoniju 4. februārī un ko tiešraidē translēs Latvijas Televīzija.  Janvārī aktīva bijusi kino dzīve, gan pašu mā

Jau šajā nedēļas nogalē tiks pasniegta nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”. To gaidot, šoreiz vēlamies pavērt priekškaru uz kino tapšanas neredzamo daļu. Mūsu uzmanības lokā četros ierakstos šonedēļ būs kino aizkadru tehniskie un radošie ļaudis, bez kuru darba filmas līdz ekrānam nevarētu nonākt. Šodien ekskursijā pa filmu pēcapstrādes labirintiem mūs vedīs studijas “Lokomotīve” tehniskais direktors Pēteris Sudakovs un producents Dominiks Jarmakovičs. Ar Pēteri Sudakovu tiekamies Vagonu ielas pagalmā Rīgā – šķietami nomaļā vietā līdzās dzelzceļam un ikoniskajiem pilsētas gāzes torņiem. Rūpnieciskajā vidē jaunus rosīgus vaibstus ienesuši kino nozares uzņēmumi, kas gan producē filmas, gan piedāvā tehnikas un pēcapstrādes pakalpojumus – “BB rentals”, “BB PostHouse” un studija “Lokomotīve”, kas te pārcēlusies nesen. Ēkā, kur kādreiz mitis boksa klubs, tagad rosās producenti, restauratori, filmu tehniķi, montāžas režisori un citi kino aizkadra ļaudis, kuru pamata darbarīki ir lieli ekrāni, jaudīgi datori un

30. janvārī tika apstiprināta Liepājas teātra jaunā valde: par Liepājas teātra valdes locekli mākslinieciskajā jomā iecelts režisors Valters Sīlis, bet par valdes locekli administratīvajā un saimnieciskajā jomā iepriekšējā Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze. Kultūras rondo preses konference ar Liepājas teātra jauno māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

Viņi ir neparasta Latvijas mākslinieku ģimene, kuras uzvārdu droši vien būs dzirdējis gandrīz katrs, kurš interesējas par arhitektūru, scenogrāfiju, Dziesmu svētkiem vai „Expo” izstādēm. Mailīšu vārds jau vairākas desmitgades bijis cieši saistīts ar šīm tēmām un turpina sevi pieteikt nu jau otrajā paaudzē. Pērnā gada nogalē Mailīšu izsapņotajā „Sidraba birzī” jeb jaunajā Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā tika atklāta izstāde „Mailīšu ģimenes domu zīmes”. Pašai izstādei gan pāragri pienāca gals, bet Kultūras rondo tikās ar izstādes idejas autoru Ivaru Mailīti un viņa sievu Inesi, lai garākā sarunā atklātu, kā rodas idejas un cik nenotverams un vienlaikus pārliecības pilns var būt radošais process ģimenē, kas rada mākslu publiskajai telpai. Ivars Mailītis sagaida pie savas mājas Mežaparkā. Tepat pagalmā ir tapušas daudzas viņa idejas, un dziļumā slejas darbnīca, kas celta no dziesmu svētku estrādē izmantotas scenogrāfijas. Ar dziesmu svētkiem un Mežaparka estrādi Ivars Mailītis un viņa ģimene saistīta jau visma

Arhitektoniski veiksmīgas kultūras būves Latvijā, kuras izvēlējies un aprakstījis arhitekts Jānis Dripe grāmatā „Kultūrtelpa – 21.gadsimta kultūras būves Latvijā”. Par bagātīgi ilustrēto grāmatu un tās saturu Kultūras rondo studijā stāsta arhitekts Jānis Dripe seniors un Jānis Dripe juniors, kurš veidojis grāmatas dizainu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība (LNB Atbalsta biedrība) izdevusi arhitekta Jāņa Dripes grāmatu "Kultūrtelpa – 21. gadsimta kultūras būves Latvijā". Runājot par jaunām kultūras celtnēm, arhitekts Jānis Dripe atzīst, ka aizvadītais gads bija īpašs, sava veida vainagojums - Dziesmu svētkiem- 150, ir uzbūvētā jauna estrāde, lieliska būve, kas pasaulē jau ir pamanīta. Tāpēc šis ir bijis īstais brīdis apkopot veikumu.  "Ja  tas process ir kaut kā jēgpilni virzījies, kāpēc to neparādīt, kāpēc nepalepoties, gan valstiski iekšēji, gan starptautiski," stāsta Jānis Dripe. Sarunā viņš uzteic kādreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas darbu, kas ielika pamatu, ka ir četras re

Turpinām sēriju „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā”. Šajā epizodē pētām Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas, kurās neiztrūkst nedz praktiski vērojumi, nedz mīlas ciešanas. Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas ir neizsmeļams informācijas avots. Sācis rakstīt vēlos pusaudža gados un  turpinājis visu dzīvi. Arī izstādes nosaukums „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” ņemts no 1912.gada ieraksta Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatā. Šajā reizē palūkosimies plašāk uz dienasgrāmatu kā pētniecības avotu un uzklausām gan mākslas, gan literatūras zinātniekus.

Kāds ir šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētu vēstījums Tartu un Bādišlā un to pienesums Eiropas kultūrtelpā, Kultūras rondo pārrunā ar Ingvildu Strautmani, kura tikko atgriezusies no Igaunijas un Gundu Vaivodi, kura vērojusi atklāšanas programmu Bādišlā Austrijā.

Gaidot Dmitrija Krimovu pirmo iestudējumu Latvijā, Rīgā runā par visdārgāko izrādi "Pīters Pens. Sindroms", "Art Forte" sarīko "Splendid Palace" Krimova radošā darba vakaru, kurā videoierakstā parāda viņa izrādi "Kostiks", kas Maskavā iestudēta pirms trim gadiem, gadu noturējusies repertuārā, tad noņemta. Tāpat kā noņemtas vēl sešas Krimova izrādes, kad viņš, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, kopā ar sievu aizlidoja uz Ameriku, kur viņam bija paredzēts iestudējums. Divas izrādes Maskavā turpina izrādīt, gan noņemot režisora uzvārdu. Tagad Dmitrijs Krimovs strādā Ņujorkā ar savu aktieru studiju, iestudē Amerikā, Klaipēdā un Rīgā, bet tas nav mājas... Saruna pēc filmizrādes "Kostiks", kas veidota pēc A. Čehova "Kaijas", ir tik intelektuāli un emocionāli piepildīta un tik lielas bezcerības pilna, ka vispār negribas runāt. Neliela cerība parādās, ka māksla ir pretošanās ar to vien, ka tā pastāv. Tiem, kas Dmitrija Krimova vārdu dzird pirmo reizi, šī saruna būs svarīga, jo tie, kas nav teātra

Sešdesmit piecas melnbaltas fotogrāfijas no sešām fotostudijas pastāvēšanas desmitgadēm apskatāmas Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" jubilejas izstādē. Kultūras rondo viesojas Iveta Herbsta, Liepājās Tautas fotostudijas vadītāja,Gunārs Kopštāls, viens no foto pulciņa dibinātājiem 1958. gadā, un Dace Dēliņa-Lipska, izstādes kuratore. Līdz 10. martam Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē skatāma Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" 65. gadu jubilejas izstādi "65". Fotogrāfijas veidotas dažādās tehnikās un stilistikā, kas gadu laikā veidojušas fotostudijas identitāti. Liepājas Tautas fotostudija “FOTAST” vadītāja Iveta Herbsta atzīst, ka vienotā ekspozīcijā satiksies 51 autors – vairāku paaudžu fotogrāfi, kuri darbojušies dažādos laikmetos, pretējās politiskajās iekārtās, ar atšķirīgām tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām, profesionāļi un amatieri, bet radniecīgi mīlestībā uz fotogrāfiju. Izstāde ir tilts no pagājušā gadsimta desmitgadēm uz šodienu un veido harmonisku stāstījumu par laiku, cilvēku taj

"Vecais Tīss, vilkatis" ir vēstures iedvesmots koncertstāsts, ko atskaņos Latvijas Radio koris un kas ir kora mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa izlolots muzikāls notikums. Koncertstāstam mūziku radījuši komponisti Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars. Pirmatskaņojums izskanēs 27. janvārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tā svinot koncertzāles desmito jubileju. Koncertstāsta pamatā ir sens un patiess notikums – pirms 333 gadiem notikusi Cēsu apgabala tiesas sēde, kurā vecs vīrs vārdā Tīss (vai Matīss) atzīstas, ka lielāko savas dzīves daļu ir bijsi vilkatis. Viņa liecība tiesnešiem izvērtusies par labi dokumentētu interviju. Koncertstāstā iekļauti tiesas protokola fragmenti, arī vēstījumu papildinošas, dziļiem simboliem pilnas latvju dainas. Koncertstāstā uz skatuves būs Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Ivars Arutjunians un mūsdienu Tīss - Matīss Čudars spēlēs ģitāru, diriģents Kaspars Putniņš.

Par jauniem cilvēkiem, viņu sapņiem un drāmām jaunā, cerību pilnā un varbūt mazliet naivā Latvijas sabiedrībā divtūkstošo gadu sākumā tapusi jauna izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Paulas Pļavnieces režijā un Klāva Meļļa tekstos uz skatuves satiekas tie teātra ļaudis, kas parasti paliek aizkadrā – garderobisti. … kad Krievija karo Čečenijā, Latvijā notiek spraigas diskusijas par iestāšanos Eiropas Savienībā, Eirovīzijā uzvar Marija Naumova un Nacionālais teātris gatavojas rekonstrukcijai. Šo laiku kā simbolisku un ļoti būtisku fonu izvēlējušies izrādes veidotāji, prožektoru gaismā nostādot ierasti ēnā esošos teātra garderobistus. Ideja par šādu izrādi režisorei Paulai Pļavniecei radusies jau pirms laba laika, domājot par pārmaiņu tēmu teātra sezonas pieteiktajā kontekstā un secinot, ka teātra garderobē karjeru sākuši daudzi šodien zināmi teātra profesionāļi. Tā izrādē sakusušas pašu jaunības atmiņas ar sajūtām par atjaunotās Latvijas jaunību. Nesenajai vēsturei Paula Pļavniece savos darbos pievērsusies

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda prie