Kultras Rondo

Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecīb

Noslēdzot ciklu „Laikmetīgā deja un tās kopiena”, uzmanību pievēršam jaunām iniciatīvām un modeļiem laikmetīgajā dejā. Tiekamies ar Dejas balvai izvirzītajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem, kas pārstāv apvienību SIXTH  un horeogrāfu un dejotāju komandu „Deja Today”. Sarunā izceļam dejas filmu „Dēls”, izrāžu vakaru „Uztaisi jēgu ar mani” un laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform” ciklu, kas dažādās nominācijās izvirzīti Dejas balvai.  

Kultūras rondo klausāmies dzeju no Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem dzejoļu krājumiem. To lasīs paši autori. Šodien dzejniece Elvīra Bloma iepazīstina ar savu otro dzejoļu grāmatu „Viņam patīk šie dzejoļi”, kas aptver salīdzinoši plašu laika posmu un plašu tematu loku.   

Dzejoļi, kas izskatās pēc stāstiem Ivara Šteinberga jaunākajā dzejas krājumā „Stāsti.” Par ko ir stāsti „Stāstos” un kā notiek jaunas izteiksmes meklējumi valodā – Kultūras rondo sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu. „Kā pierāda lielvaru līderi, nekas nav tik bīstams kā garā mazs, nedrošs vīrietis. Tā kā ticu, ka profesionāla terapija uzlabo pasauli, “Stāstos” ir maskulīni personāži, kas lūdz padomu. Reizēm nonsenss, reizēm mīkla, bet visbiežāk mazā “mācība” ir mājiens, ka plūstamība – neduālais skatījums – ir īpaša vērtība, kas cita starpā radāma valodā,” tā par savu jaunāko – nu jau ceturto krājumu stāsta dzejnieks Ivars Šteinbergs. Ivara Šteinberga ceturto dzejas krājumu "Stāsti" izdevis apgāds "Neputns".  

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģināj

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autor

Apzinātas patēriņa kultūras tematam pievēršas "Dzejas pusnakts Olimpia". Par jauniem veidiem, kā ieinteresēt lasītājus dzejas mākslā, pārrunājam ar sarīkojuma dalībniecēm Amandu Kaufmani un Grētu Volkoviču. Jau trīspadsmito reizi notiek „Dzejas pusnakts” pasākums. Šoreiz „Dzejas pusnakts Olimpia” – tātad iepirkšanās centrā, jo šīs reizes vadmotīvs ir mudināt mūs ar dzejas palīdzību aizdomāties par patēriņu un tā ietekmi gan uz vidi gan mums pašiem.

Fiziskā teātra ceļu ar kustību izrādi „Nodzītus zirgus nošauj” turpina Daugavpils teātris. Pirmizrāde Daugavpilī notika 2024.gada rudenī, bet aprīļa sākumā Daugavpils teātris ar iestudējumu viesojās Rīgā, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Kustību izrāde un tās horeogrāfe Irina Bogeruka nominēta arī Dejas balvai.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

"Kā iestudēt "Hamletu" datorspēlē" - dokumentāla filma, kura pilnībā uzņemta brīvā stila tiešsaistes datorspēlē un kas atklās Rīgas Pasaules filmu festivālu. Par festivāla programmas saturu un sociālantropoloģisko virzienu Kultūras rondo studijā izvaicājam festivāla vadītāju Māri Prombergu un koordinatori Janetu Henzeli. Šogad festivāla vadmotīvs ir spēle. Saruna par to, kā veidojas stāsti, kuros dzīves attēlojums rodas spēles un rotaļas ietvaros, kā komiskais un nopietnais sadzīvo vienkopus, kā vardarbības pārpilnā datorspēlē var uzvest Šekspīra „Hamletu” un ko tas mums pašiem atsedz par šodienas realitāti. 23. aprīlī divpadsmito Rīgas Pasaules filmu festivālu atklās britu režisora Sema Kreina un Pinijas Grilsas dokumentālā filma "Kā iestudēt "Hamletu" datorspēlē", kas pilnībā uzņemta "Grand Theft Auto" brīvā stila tiešsaistes datorspēlē. Festivālā iekļautā filmu un industrijas programma norisināsies piecas dienas, līdz 27. aprīlim, kinoteātrī "Kino Bize".  

"Dzejnieks Ņujorkā". Kultūras rondo kopā ar Arvi Vigulu lasa Lorkas dzeju. Ar ko unikāls ir šis krājums un kamdēļ sākotnēji tam veltīta pat barga kritika? Lai arī Lorka Latvijas publikai ir zināms gan no teātra skatuves, gan Edvīna Raupa tulkotajām Lorkas lekcijām, kā arī Knuta Skujenieka atdzejojumā, Arvim Vigulam šis tulkojums ir prasījis teju 20 gadus un "Dzejnieks Ņujorkā" pilnā apjomā pie mums nonācis tikai tagad. Turpinot modernās dzejas melno sēriju, izdevniecība “Neputns” izdod Federiko Garsijas Lorkas krājums “Dzejnieks Ņujorkā” Arvja Vigula atdzejojumā. Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ieradās Ņujorkā 1929. gadā, 31 gada vecumā. Ņujorka, pirmā ārzemju pilsēta viņa dzīvē, atstāja uz dzejnieku ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un lika radikāli mainīt poētisko stilu, “iztēles” dzejas vietā pievēršoties “iedvesmas” dzejai. Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, iespējams, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan viņš

„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „st

Nākamgad apritēs 30 gadi, kopš Latvijā sevi pieteikusi laikmetīgā deja. Cikla „Laikmetīgā deja un tās kopiena” trešajā epizodē saruna par paaudzēm laikmetīgajā dejā. Pašlaik Latvijas Kultūras akadēmijā tiek gatavota 8. paaudze, tāpēc pedagogs un skolnieks mūsu šīsdienas sarunas uzmanības centrā: Dejas balvai nominētā horeogrāfe Olga Žitluhina (laikmetīgās dejas aizsācēja Latvijā) un tikko profesionālo darbību sākušais, talantīgais dejotājs un horeogrāfs Artūrs Nīgalis.

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu

Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša

Līdz 15. aprīlim Rīgā viesojas divdesmit talantīgi ukraiņu bērni, kuri, par spīti smagajiem kara apstākļiem, mācās spēlēt mūzikas instrumentus Čerņihivas apgabala mūzikas skolās. Notiek jau otrā mūzikas instrumentu spēles nometne talantīgiem mūzikas skolu audzēkņiem no Ukrainas Čerņihivas apgabala. Kultūras rondo studijā Osokina Brīvības festivāla Ukrainai rīkotājs, pianists Andrejs Osokins, tiekamies arī ar muzikālajiem ukraiņu bērniem un viņu pedagogiem. Nometnes mērķis ir sniegt iespēju bērniem pilnveidot instrumentu spēles prasmes izcilu Latvijas mūzikas skolu pedagogu vadībā, vienlaikus iepazīstot Latviju un atgūstoties no ikdienas kara šausmām. Nometnes laikā notiks vairāki koncerti Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kā arī īpašs pasākums kultūrtelpā “Ola Foundation”, kurā vienuviet satiksies mūzikas instrumentu spēles nometnes un Bērnu slimnīcas fonda rīkotās psihoemocionālās rehabilitācijas nometnes dalībnieki. „Pēc pirmās nometnes likās, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās – var gan!” smejas pe

Turpinām ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”. Pieredze un aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā – tāds galvenais akcents šīsdienas sarunai ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem Rūtu Pūci un Krišjāni Santu. Katrs no viņiem  aktīvi darbojas  kādā dejas organizācijā, abi veicina Dejas mājas idejas attīstību. Ieskatāmies arī Dejas balvai nominētajos darbos, kas saistīti ar abu horeogrāfu vārdiem.

Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra val