Kultras Rondo

„Es veidoju filmas, lai mācītos pats, nevis mācītu citus,” saka franču dokumentālā kino leģenda Nikolā Filibērs (Nicolas Philibert). Viņa filma „Uz Adamanta” pērn ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā un ir kļuvusi par starptautiski pazīstamāko viņa kinodarbu. Stāsts par „Adamantu” – dienas centru cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem, kas atrodas uz Sēnas upes pašā Parīzes centrā – nesen tika izvirzīts arī Eiropas Kinoakadēmijas un Eiropas Parlamenta kopīgi veidotajai LUX filmu balvai. Filma „Uz Adamanta” sākas ar magnētisku epizodi: kāds pacients vārdā Fransuā dzied 70.gadu franču popgrupas „Téléphone” hitu „La Bombe Humaine”. Vēlāk filmas gaitā Fransuā labprāt stāstīs par savu dzīvi un neslēps, ka ar režisoru var sarunāties tikai tāpēc, ka lieto stipras zāles un piedalās mākslas terapijā. Šī varoņu rāmā atklātība, spēja reflektēt par savu dzīvi un dalīties brīžam neordinārās idejās rada sajūtu, ka filmas veidotāji pret varoņiem attiecas ar siltumu, empātiju un patiesu cilvēcisku interesi. T