Kultras Rondo

Izstāde "Dzimšanas diena" galerijā "Daugava", kuru atklās 10. janvārī, ir tikai viens no iemesliem, lai Kultūras rondo tiktos ar gleznotāju Alekseju Naumovu. Mākslas valoda un pieredzētais ārpus Latvijas ir pieturas punkti sarunā ar jubilāru Alekseju Naumovu. Savukārt līdz 9. martam Cēsu izstāžu namā aplūkojama Ilzes Raudiņas un Alekseja Naumova gleznu izstāde "Ultraskaņa". Tā ir skolotāja un viņa kādreizējās audzēknes glezniecības darbu kopizstāde. Alekseja Naumova darbi šobrīd skatāmi arī Tallinā, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atvēršanas Rīgā, mākslinieks dosies uz Parīzi, lai gleznotu. Sarunā arī atklājas, kura krāsu tūbiņa viņa paletē ir tukša visātrāk. "Tirkīzzaļais un citrondzeltens. Violeta, tāda magic krāsiņa, tā arī kaut kur beidzas. Dažreiz pat te nevar nopirkt, tad jāpasūta. Kad braucu gleznot, tās krāsas un materiāli ir lētāk Venēcijā vai Parīzē. Krāsas un varbūt apakšrāmji," atklāj Aleksejs Naumovs. Un kā ir gleznot Živernī (Francijā), kur vajag atļauju no Francijas kultūras ministrija

Vai kādreiz esat domājuši, kā jūsu mūzikas klausīšanās pieredzi ietekmē smaržas, ko jūtat apkārt? Apzināti pievērsties ožas un dzirdes mijiedarbei varēs 8. janvāra vakarā Latvijas Komponistu savienības telpās, kur notiks pasākums „Smaržu mūzika”. Tajā varēs klausīties un smaržot argentīniešu komponista Bruno Meša darba „Osmosonic Study No 5” fragmentus. Pasākumu rīko jaunā smaržu galerija „Nāsī”, kas kopš pērnā gada rudens mērķtiecīgi aicina paplašināt mākslas baudīšanas maņu pieredzi.

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šogad darbojas simtās jubilejas zīmē. Un raidījumā Kultūras rondo divu simtgadnieku satikšanās – Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šodien ciemos Latvijas Radio. Par muzeja pirmsākumiem un Jāni Gresti, kā arī nākotnes plāniem studijā iztaujam muzeja direktori Ivetu Ruskuli un mākslas eksperti Ilonu Miezīti. Par Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzeja dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1925. gads, kad Skolotāju savienības telpās ar Jāni Gresti priekšgalā izveido tā dēvētos Rakstnieku stūrīšus. Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir 540 vienības. Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo autoru tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošo

Mohameds Rasulofs ir viens no irāņu kino pasaules šā brīža pazīstamākajiem vārdiem Rietumu kultūrtelpā. Pēdējā desmitgadē viņa filmas godalgotas gan Kannās, gan Berlinālē. Kamēr filmas ceļoja pa pasauli, pašu režisoru nelaida ārā no valsts un mēģināja apklusināt gan ar aizliegumiem veidot kino, gan ar reālu cietumsodu. Pērn maijā Rasulofs aizbēga no Irānas un saņēma politisko patvērumu Vācijā. Iemesls bēgšanai bija viņa jaunākā filma „Seed of the Sacred Fig” jeb „Svētās vīģes sēkla”, par ko dzimtenē Rasulofam draudēja astoņi gadi cietumā. Filma un tās režisors bija starp nominantiem uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Ar irāņu režisoru Mohamedu Rasulofu tiekamies Lucernā, kur pērn decembrī pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Rasulofam intervijas ir visu dienu un telpā esam vairāki žurnālisti, jo interese ir liela: to veicinājusi ne vien viņa jaunākā filma, bet arī režisora dramatiskā bēgšana no Irānas īsi pēc tās pabeigšanas. Rasulofs sasveicinās angliski, tomēr sarunu turpina ar tulka palīdzību dzimtajā

Normunda Naumaņa tekstu izlase “Kultūrnieze II” un kritikas pavērsieni mūsdienās. Pieturas punkti Kultūras rondo kopā ar Naumaņa vārdā nosauktās Gada balva mākslas kritikā nominantiem un krājuma sastādītāju. Dienā, kad animācijas filma „Straume” pārraksta Latvijas kultūras vēsturi un saņem „Zelta Globusu”, kā arī 17. janvārī gaidāms „Oskaru” nominantu saraksts, tiekamies ar mākslu kritiķiem, kuri šogad nominēti Normunda Naumaņa gada balvai kritikā. Tie ir Ēriks Apaļais, Jūlija Dibovska, Aivars Madris un Ieva Viese. Sarunā piedalās arī Naumaņa biedrības vadītāja Sarmīte Ēlerte. -- Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā pirmdien, 6. janvārī, saņēmis dzejnieks, kino un literatūrkritiķis Aivars Madris, bet Jaunā kritiķa veicināšanas balva piešķirta filozofam un dažādu mākslu vērtētājam Rūdim Bebrišam, informēja "NN biedrība". Balvas pasniegtas sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī.

„Es neuzņēmu šo filmu, lai tā kļūtu populāra. Es vienkārši dokumentēju savas atmiņas un siltumu, ko jūtu pret saviem vecākiem,” saka ukraiņu māksliniece un dokumentālā kino režisore Alina Maksimenko, kuras filma „In Limbo” pērnā gada nogalē tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kā viena no piecām gada labākajām dokumentālajām filmām. Tas ir klusināts, video dienasgrāmatu formā uzņemts stāsts, kurā Alina dokumentē savu bēgšanu no Irpiņas kara sākumā un apmešanos pie vecākiem, lai pārliecinātu arī viņus doties bēgļu gaitās. Arī, ja neredzēsiet pašu filmu, stāsts par tās veidotāju Alinu Maksimenko, viņas ģimeni un kara raisītajām pārdomām ir vērtība pati par sevi. Kad sazināmies, Alina ir Varšavā. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņas dzīve rit starp Poliju un Ukrainu, kur viņa joprojām daļu no laika dzīvo savā Irpiņas dzīvoklī, ko iegādājās vien pāris mēnešus pirms iebrukuma. „Nav noslēpums, ka arī šoziem Ukrainā būs grūti laiki elektrības pārrāvumu bombardētās enerģētikas infrastruktūras dēļ. Laiku

Karls Gustavs Jungs uzticēja sekretārei un kolēģei Anielai Jafei būtiskas pārdomas par savu dzīves gājumu un profesionālo veikumu. Atsevišķas daļas sarakstīja arī pats Jungs, un tapa viņa „Autobiogrāfija. Atmiņas. Sapņi. Domas”, kas pirmo reizi izdota arī latviešu valodā. Kultūras rondo saruna par grāmatu ar filozofu, latviešu valodas izdevuma konsultantu Ventu Sīli. Lai arī runājot par šo tekstu lietojam apzīmējumu „memuāri”, šis teksts ir teju pretstats tam, ko izprotam ar memuāru žanru. Kāda ir Junga tekstu un ideju aktualitāte mūsdienās – septiņdesmit gadu pēc grāmatas pirmā izdevuma oriģinālvalodā? Grūti iztēloties labāku ievadu pētnieka iekšējā pasaulē kā stāstījumu par to, kāda subjektīvā pieredze slēpjas aiz viņa idejām un atziņām. Grāmata sniedz ieskatu Junga dzīvē gan tiem, kuri labi pazīst viņa idejas, gan arī tiem, kuri par viņu līdz šim zinājuši samērā maz.  No vācu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Izdevusi "Zvaigzne ABC".

2024. gada nogalē apgāds „Zinātne” laida klajā vācu literatūras klasiķa Gotholda Efraima Lesinga dramatisko poēmu „Nātans Gudrais”. Par Raiņa tulkojumu, par lugas „Nātans Gudrais” iestudējumiem teātros un ekranizāciju, kā arī citus mazāk zināmus faktus pēcvārdā apkopojis literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Vācu klasiskās literatūras pamatlicējs dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis Gotholds Efraims Lesings (1729 – 1781) bija spilgts apgaismības laikmeta pārstāvis – humānists, kas cīnījās ar novecojušiem priekšstatiem un aizspriedumiem, ticēja mākslas audzinošajam spēkam un visu cilvēku vienlīdzībai.  Viņa lugas "Nātans Gudrais" darbība norisinās XII gadsimta beigās krusta karu laika Jeruzalemē. Trīs galvenie lugas varoņi – arābu sultāns Zaladins, kas valda Jeruzalemē, gūstā saņemts kristiešu bruņinieks un bagātais ebreju tirgotājs Nātans, kuru ļaudis iesaukuši par Gudro – pārstāv trīs dažādas tautas un reliģijas. Lugas gaitā autors liek viņiem atmest aizspriedumus, izrādīt iecietību un augsts

Kā mākslīgais intelekts apgūst latviešu valodu un cik aktīvi notiek tekstu apjoma palielināšana tīmeklī? Cik daudz varam uzticēties mākslīgā intelekta ģenerētajiem tekstiem latviešu valodā jeb – kad varēsim nepārbaudīt mākslīgā intelekta radīto saturu, nedz gramatiku, nedz saturu? Un kāpēc ir svarīgi mācīt mākslīgam intelektam latviešu arī valodu mūsu kultūras saglabāšanas kontekstā? Kultūras rondo diskutē dzejnieks un valodnieks Jānis Vādons un valodu tehnoloģiju uzņēmuma "Tilde" priekšsēdētājs Andrejs Vasiļjevs.

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem vaibstus gadam iezīmē arī režisors un producents Matīss Kaža. Matīss ir ne tikai nu jau pasaulslavenās animācijas filmas "Straume" producents, bet arī režisors, kurš "Spēlmaņu naktī" saņēma balvu "Gada jaunais skatuves mākslinieks" par izrādi "Maigā vara" Nacionālajā teātrī.

Šoreiz visu raidījuma laiku veltām sarunai par to, ko un kā mums palīdz saprast kultūras periodika. Cik daudz mēs lasām sarežģītākus un uz kritisko domāšanu virzošākus tekstus? Kāda ir kultūras periodikas redakcionālā atbildība, izvēloties un publicējot tekstus? Par to saruna ar četriem kultūras izdevumu autoriem un redaktoriem Kultūras rondo. Diskutē žurnāla „Tvērums” autors un filozofs Rūdis Bebrišs, izdevējs un „Mākslas Žurnāla” redaktors Valters Dakša, žurnāla „Domuzīme” zinātniskais konsultants Mārtiņš Mintaurs un viens no literārā žurnāla „Strāva” redaktoriem – Ivars Šteinbergs.

Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns.  „Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pā

Pieskāriens Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas gara spēkam un atstātajam mantojumam. Atzīmējot Jettiņas simtgadi, Cēsu muzejā tiekamies ar izstādes "Dzīvais cimds" kuratori Elīnu Apsīti. Vēl 27. un 28. decembrī Cēsu muzejā skatāma izstāde "Dzīvais cimds", kas veltīta Jettes Užānes simtgadei, viņas cimdu gleznām un viņas mūžam, kuru pārsvarā nācās pavadīt ratiņkrēslā. Izstādes kuratore ir filozofe un režisore Elīna Apsīte, kuru vecāki aizveda pie Jetiņas, kad viņai bija kādi seši gadi. Elīna izdevusi "Jetes dienu grāmatu", veidojusi kustību izrādi "Kā man gribas iet" un taps arī grāmata ar cimdu tehniskajiem zīmējumiem un fotogrāfijām. Jetes skolai arī vajadzīgs turpinājums. Kultūras rondo cimdu meditācija Cēsu izstādē kopā ar Elīnu Apsīti, bet 28. decembrī gaidāms īpašs izstādes noslēguma pasākums.

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka

Kāda saikne pastāv starp ornamentu un mitoloģiju? Cik daudz no patiesajām zīmju nozīmēm esam devalvējuši, tās komercializējot? Un – vai ar akadēmisku folkloristikas spēku spēsim reabilitēt ugunskrusta nozīmi? Par daudzveidīgajām mitoloģiskā ornamenta izpausmēm mūsdienās, tā interpretāciju un kritiskajiem punktiem ārpus romantizētā skatījuma izvaicājam Latviešu folkloras krātuves pētnieci Digni Ūdri-Lielbārdi. Nesen Tartu Universitātē LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Digne Ūdre-Lielbārde aizstāvēja promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai aizstāvēšana. Promocijas darbs “The Latvian Folk Ornament and Mythology Nexus as Revival: Contested Historical Layers, Visualized Ideologies, and Commodified Creativity” (Latviešu tautas ornamenta un mitoloģijas saikne kā atjaunotā tradīcija: strīdīgi vēsturiskie slāņi, vizualizētas ideoloģijas un komercializēta jaunrade) veltīts latviskā tautas ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai, kas arheoloģiskajā materiālā un tradicionālajā kultūrā balstītām,

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko

Andras Neiburgas dienasgrāmatas “Es esmu tas, kas paliek pāri. 2003–2019”. Par sešpadsmit gados pieredzēto un piezīmēs fiksēto, un tagad izcelto Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju Ilmāru Šlāpinu un literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu.  Šajā grāmatā publicētās dienasgrāmatas aptver periodu sešpadsmit gadu garumā. Šajā laikā daudz kas ir mainījies ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā "Diena", nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan "Neiburgu īpašumus", gan viesnīcu un restorānu "Neiburgs". Pēdējais daudz pieminēts — ar visām tapšanas, finansējuma un apsaimniekošanas problēmām. Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms E

19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un  cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki. Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus,  dažbrīd iesaistot arī skatītājus. Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta. Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis. Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa a